 Pasaka pieagušajiem - Vai šeit ir rinda upurēšanai ? -Šeit, šeit 1 Jūs būsiet aiz manis. Esmu 852, Jūs 853. - Šausmas, kad tad tā rinda pienāks ? -Neuztraucieties, šeit ātri. Jūs kā labā upurēsiet ? -Es- mīlestības vārdā. Bet Jūs ? -Es- bērnu labā. Bērni tie man ir viss ! -Bet ko tieši Jūs upurēsiet ? -Savu personīgo dzīvi. Lai tikai bērni būtu veseli un laimīgi. Visu, visu atdodu viņiem. Mani bildināja labs cilvēks, gribēja apprecēt mani, bet es nepiekritu. Kā es viņiem mājās patēvu atvedīšu ?! Savu iemīļoto darbu pametu, tāpēc, ka jābrauc tālu. Iekārtojos par auklīti bērnudārzā, lai būtu tuvāk viņiem, lai redzētu, lai pieskatītu, lai apkopti, lai pabaroti. Visu, visu bērniem ! Sev neko. -Ahh, es Jūs tā saprotu. Es gribu upurēt attiecības... Saprotiet, man ar vīru sen jau nav nekā kopīga.. Viņam jau ir cita sieviete. Man arī tā kā vīrietis dzīve cits parādījies, bet.. Ja nu vīrs pirmais aizietu ! Bet viņš pie viņas neiet ! raud... Saka, ka esot pie manis pieradis... Un man ir žēl viņu! Raud taču! Tā arī dzīvojam Te atveras durvis, atskan balss: „Nr.852, ienākt !”. - Oii , nu es eju. Esmu tā uztraukusies !!! Ja nu viņi nepieņems manu upuri ? Nr.853 saraujas sevī un gaida savu kārtu. Laiks velkas lēnām, bet tad no kabineta iznāk Nr. 852. - Nu ko, ko Jums teica ? Upuri pieņēma ? - Nē... Te, kā izrādās, pārbaudes laiks ir. Aizsūtīja vēl padomāt. - Kā, kā tā ? Kāpēc uzreiz nē ? - Ai, mīļā, viņi man jautā: „Bet Jūs labi padomājāt ? Tas taču ir uz visiem laikiem !” Bet es viņiem : „Nekas !Bērni izaugs, novērtēs, ko mamma viņu labā ir upurējusi.” Bet viņi man: „Piesēžat un skatieties uz ekrānu !” Bet tur tāda dīvaina filma ! Par mani. It kā bērni jau izauguši. Meita apprecējusies, aizbraukusi dzīvot uz citu pilsētu, dēls piezvana reizi mēnesī, kā ar varu piespiests, vedekla ar mani knapi runā ... Es viņam : „Tu ko dēliņ, kā tu ar mani tā, par ko ?” Bet viņš man: „Mammu, nejaucies mūsu dzīvē, tev ko darīt nav ko ? „ Bet ko man darīt ? Man taču, izņemot bērnus, dzīvē nekā nebija ?” Tad sanāk, nenovērtēja bērni manu upuri ? Ko velti es tā centos ? No kabineta atskan balss: „Nākamais Nr. 853!” - Ahh, tagad es... Šausmas, Jūs mani pavisam „no sliedēm izsitāt”... Tad kā ???? Labi ! Nr. 853 ieiet kabinetā. - Nāciet, sēdieties. Ko atnesāt upurēt ? - Attiecības... - Skaidrs, nu, rādiet . -Lūk.. Skatieties, tās, vispār, nelielas, bet ļoti simpātiskas. Un pavisam jaunas, nav vēl nobružātas, mēs tikai pusgadu atpakaļ iepazināmies. - Kā vārdā Jūs upurējat ? - Ģimenes saglabāšanas vārdā... - Kādas ģimenes, Jūsu ? Vai ir tāda vajadzība saglabāt ? - Jā, protams. Vīram sen ir mīļākā, viņš skraida pie viņas, melo visu laiku, spēka vairs pavisam nav. - Un ko Jūs ? - Ko es ? Manā dzīvē ienāca cits cilvēks, it kā attiecības mums,- Tad Jūs šīs jaunās attiecības upurēsiet ? - Jā, lai ģimeni saglabātu. - Kuru ? Jūs taču pati teicāt, ka vīram ir cita sieviete, bet jums-cits vīrietis. Kur te ģimene ? - Nu un ? Likuma priekšā mēs esam precējušies, tātad –ģimene. - Tad sanāk, ka Jūs viss apmierina ? - Nē, nē, kā tad tas var apmierināt ? Visu laiku raudu, pārdzīvoju! -Bet iemainīt to visu pret jaunām attiecībām tomēr neesat ar mieru, ja ? - Nu, nav jau nemaz tik dziļas, tā kopīga laika pavadīšana... Nu, vispār , man nav žēl ! - Nu, ja jums nav žēl, mums vēl jo vairāk. Dodiet šurp to jūsu upuri. - Bet man teica, ka pie jums te filmas rāda. Par nākotni ! Kādēļ man to nerādāt ? - Filmas te visādas ir. Kam par nākotni, kam par pagātni... Mēs jums par tagadni parādīsiet. Slēdzam iekšā, skatieties. - Ai, ai, tā taču esmu es ! Ārprāts es tā izskatos ? Nevar būt, meli ! Es sevi kopju! - Tā jūsu dvēseli ārienē projicējas. - Ko , šādi ? Pleci nolaisti, lūpas sakniebtas, acīs nav spīduma, pati nedzīvi... - Tā vienmēr izskatās cilvēki, kad viņu dvēsele raud... - Bet kas tas par puisēnu ? Tāds jauks... Skatieties, kā viņš pie manis pieglaudies! - Atpazināt, ja ? Tas ir jūsu vīrs. Dvēseles projekcijā. - Vīrs ? Kādas muļķības, viņš ir pieaudzis cilvēks ! - Bet dvēselē - bērns Un piekļāvies, kā pie mātes... - Jā arī dzīvē viņš tā! Piekļaujas! Tiecas! - Tātad ne jūs pie viņa, bet viņš pie jums ? - Es vēl bērnībā sapratu, ka sievietei jābūt stiprākai, gudrākai, izlēmīgākai. Viņai ir ģimene jāvada un vīrs jāregulē! -Tā tas arī ir. Stipra, gudri izlēmīga māmiņa vada savu puisēnu-vīru. Gan norās, gan pažēlos, samīļos un piedos. Bet ko jūs gribējāt ? - Nu, ļoti interesanti, bet es viņam neesmu māte, es viņam esmu sieva ! Bet tur uz ekrāna, viņš ir tik vainīgs, un tūlīt kā atkal pie savas „mačalkas” atkal aizskries, bet es vienalga viņu mīlu ! -Protams, protams, tā arī tas notiek: puisēns paspēlējas smilškastē, un atgriežas mājās... Pie mīļotās māmiņas. Paraudās, palūgs piedošanu.. Labi, filma beigusies. Beigsim mūsu tikšanos. Tad upurēsiet mīlestību ? Nepārdomājāt ? - Bet nākotne ? Kāpēc jūs man nerādījāt nākotni ? - Esot šādai tagadnei, nav jums nākotnes. Aizbēgs jūsu „mazulis”, ja ne pie citas sievietes, tad pie „slimības”. Vai vispār -nekurienē. Jebkurā gadījumā, atradīs iespēju izrauties no māmiņas skavām, viņam augt gribas... - Un ko man darīt ? Kā vārdā tad es sevi upurēšu ? - Jums tas pašai labāk jāzina. Varbūt jums būt viņam par māmiņu ļoti patīk ! Vairāk nekā par sievu. - Nē, man patīk būt par mīļoto sievieti ! - Bet arī māmiņas ir mīļotās sievietes, pat ļoti bieži. Tad ko ? Esat gatava upurēt ? Lai saglabātu to kas jums ir, lai vīrs arī turpmāk paliek par mazu puisēnu ? - Nē... neesmu gatava. Man jāpadomā. - Protams, protams, mēs dodam laiku padomāt. - Padomus jūs arī dodat ? - Jā pat ļoti labprāt. - Sakiet, kas ir jādara, lai vīrs... nu, izaugtu, tā laikam ? - Jāpārstāj būt par māmiņu. Jāpievēršas sev un jāiemācās būt par Sievieti. Noslēpumainai, iekārojamai, apburošai, satraucošai. - Tādai puķes dāvināt gribas un serenādes dziedāt, bet ne raudāt uz viņas krūtīm. - Ja ? Jūs domājat, tas palīdzēs ? - Parasti palīdz. Bet tas ir tajā gadījumā, ja izvēlēsieties būt par Sievieti. Bet ja kas-jūs droši nākat ! Jaunās attiecības jums ir burvīgas, mēs tās ar lielāko prieku pieņemsim. Ziniet cik cilvēku par tādām sapņo ? Tā kā, ja izdomāsiet upurēt , laipni lūgta ! - Es padomāšu... Nr. 853 pavisam apjukusi iznāk no kabineta, drudžaini spiežot pie krūtīm attiecības. Nr. 854, pavisam bāla no uztraukuma ieiet kabinetā. - Esmu gatava upurēt savas intereses, lai māmiņa nebapvainojas. Durvis aizveras. Pa gaiteni staigā cilvēki, pie krūtīm piekļāvuši vēlmes, talantus, karjeru, spējas, iespējas-visu to, ko viņi ir gatavi upurēt... Autors ir praktizējoša psiholoģe Irina Semina. Kristīnes Dadzītes brīvs tulkojums no http://www.adme.ru/psihologiya/skazka-o-nenuzhnoj-zhertve-702710/ © AdMe.ru
0 Comments
Leave a Reply. |
 |
